Viļņā aizvadītajā starptautiskā konkursa „Young Car Mechanic” apbalvošanas ceremonijā divas jaunās mehāniķes atkārtoti ieņēma vietas uz pjedestāla, lai arī konkursā piedalījās kā viešņas. Tomēr uzņēmumu un žūrijas pārstāves, kas sagatavoja uzdevumus, pamanīja meiteņu veiklību un atjautību, strādājot pie stendiem.
Viktorija Sučkova un Karolīna Švabaite
Esot vēl mācību procesā, lai kļūtu par automehāniķēm, Viktorijai Sučkovai un Karolīnai Švabaitei dažus uzdevumus izdevās izpildīt labāk nekā citiem dalībniekiem.
Viņu vārdi netika minēti oficiālajos vērtējumos, taču meitenes no apbalvošanas ceremonijas neaizgāja tukšām rokām – konkursa partneri augstu novērtēja viņu rezultātus individuālajos uzdevumos, ļaujot jaunajām mehāniķēm priecāties par viņu sarūpētajām balvām.
„Es domāju, ka būs daudz sliktāk. Patiesībā man tas patiešām patika; uzdevumi bija ļoti labi. Es pat nevaru teikt, ka tie bija ļoti grūti – tie noteikti bija izpildāmi. Turklāt es varēju novērtēt, kuras no manām prasmēm ir stiprākas un kuras vēl jāattīsta,” stāstīja Viļņas Automehāniķu un biznesa skolas audzēkne V. Sučkova.
Viņai piekrita Marijampoles Profesionālo apmācību centra audzēkne K. Švabaite: „Ir ļoti jauki piedalīties un noskaidrot, ko jau esi spējīgs izdarīt un kas vēl jāmācās.”
Tehnikai pievērsušās dažādos veidos
Daudzās skolās vai profesionālo apmācību centros automehāniķu specialitāti joprojām pārsvarā izvēlas zēni. Gan V. Sučkovas, gan K. Švabaites izglītības iestādēs, neskaitot viņas pašas, mācās vēl tikai pa vienai meitenei.
Abas šo specialitāti izvēlējās atšķirīgos veidos. Marijampolietes K. Švabaites ģimenē tehnika nav sveša: viņas tēvs agrāk strādājis par traktoristu, bet brālis ir kalējs. „Par to ieinteresējās arī mana jaunākā māsa, un tas piesaistīja arī mani,” skaidroja meitene.
Savukārt V. Sučkova atzina, ka iepriekš izmēģinājusi dažādas nodarbes, bet lielākā to daļa ātri sākusi viņu garlaikot. „Bet tad es pamēģināju paknibināties gar automašīnu – man tas patika, un tas mani aizrāva. Es sāku skatīties YouTube kanālos izglītojošus video un pēc tam – pētīt, kur šīs zināšanas varētu padziļināt.
Es devos uz skolu, un viss izvērtās labi, viss bija ļoti interesanti. Beidzot jūtos kā sevi atradusi, jo neviena cita aktivitāte mani tik ilgi nav aizrāvusi. Bet šī nodarbe mani aizrāva, un šī vēlme joprojām nav pārgājusi. Tagad es pat domāju, ka nezinu, kas mani vēl bez autobūves pasaules varētu interesēt. Tā jau šobrīd manā dzīvē aizņem ļoti būtisku daļu,” sacīja Viļņas iedzīvotāja.
Viktorija neslēpa, ka ģimene viņas izvēli nav īpaši atbalstījusi – viņi apgalvojuši, ka tas nav sieviešu darbs. „Bet šāds uzskats ir novecojis. Skolā mani atbalsta visi. Tur es atrodos starp cilvēkiem, kuri mani lieliski saprot,” priecīgi sacīja Viļņas iedzīvotāja.
Viktorija Sučkova
Prasmes jau pārbaudījušas arī autoservisos
Pierādīt savās mācību iestādēs, ka meitenes spēj tikt galā pat ar vissarežģītākajiem uzdevumiem, vairs nav nepieciešams. Tomēr darba vai prakses meklējumi viņām joprojām ir saistīti ar izaicinājumiem.
„Es devos uz kādu autoservisu, domājot, ka varēšu tur iziet praksi. Viņi man sāka jautāt, vai man pietiek spēka un ko es protu. Viņi paskaidroja, ka apkārt būs tikai vīrieši un ka man nebūs vietas, kur pārģērbties. Īsāk sakot, tika uzdoti tādi jautājumi, lai es atteiktos, it kā teiktu – kas gan meitenei šeit darāms,” skaidroja V. Sučkova.
Karolīna šobrīd iet praksi vienā no Marijampoles autoservisiem un plāno pēc tam meklēt pastāvīgu darbu.
„Es vienmēr esmu jutusi ģimenes atbalstu; tā nekad nav trūcis. Bet visur citur joprojām saskaros ar diskrimināciju. Tie ir cilvēki ar vecmodīgiem uzskatiem, un tos nav iespējams mainīt. Bet viņi man dod motivāciju: dzirdot šādus komentārus, es saprotu, ka es protu savu darbu, un ka es to viņiem to pierādīšu. Vienlaikus daudzi mani patiesi atbalsta,” stāsta marijampoliete.
Karolīna Švabaite
Tikmēr V. Sučkova jau ir kļuvusi par mācekli un skolā iegūtās zināšanas pielieto autoservisā. „Man tas patiešām patīk; man iedod dažādas automašīnas, uzdod dažādus uzdevumus – siksnu vai eļļas maiņu, riteņu montāžu. Uzdevumi svārstās no visvienkāršākajiem līdz visgrūtākajiem. Bet būtiskākais ir darīt un mācīties.
Sākumā bija grūti pierast pie darba slodzes. Kad sāku strādāt, bija riepu montāžas sezona – visu dienu cilājot riteņus, es patiešām noguru. Bet pie tā pierod,” sacīja Viļņas iedzīvotāja.